Apstiprinu, ka mūsu 4. krava ir nogādāta Ukrainā!

Dārgie draugi!Apstiprinu, ka mūsu 4. krava ir nogādāta Ukrainā!Kā tas notika?Jūsu ziedojumu kraušana busiņā līdzinājās lego salikšanai. Katra kaste, katrs sainis tika grozīts rokās, lai atrastu īsto vietu. Ja iepriekšējo kravu uz Kauņu krāvu 1 stundu, šai aizgāja trīsreiz vairāk laika. No kastēm tika izņemts viss, ko vien varēja izņemt, un piestampāts (mana masa to atļauj... ) -- tā tika satilpināts daudz vairāk mantu. Diemžēl visam mūsu lietuviešu kolēģa Vitalijus un Co sagādātajam nebija vietas "nopakotajā" auto.Līdz Kauņai tiku labi. Tad sekoja ceļš līdz Viļņai, kur kāds Ukrainas draugs apmaksāja pilnu bāku degvielas ceļam uz Ukrainu.Vitalijuss uz Ukrainu brauca jau ceturto reizi. Pēc viņa vārdiem, vēl nekad agrāk nebija izdevies tikt pāri Polijas-Ukrainas robežai tik ātri -- vien 40 minūtēs. Nezinu, vai palīdzēja Labējā Sektora zīme uz Vitalijusa piedurknes, vai tas, ka praktiski visas mantas bija izpakotas no kastēm (līdz ar to bija redzams, ko vedam), vai brīvprātīgo eņģelis stāvēja blakus. Taču fakts paliek fakts -- gan poļu, gan ukraiņu muitnieki bija ļoti labvēlīgi noskaņoti. Un vēl sveicienus karavīriem nosūtīja.Problēmiņa parādījās, kad nokļuvām līdz plānotajai naktsmītnei pilsētiņā Sarni. Tur visi numuri jau bija aizņemti, tāpēc meklējām citu viesnīcu, līdz uzgājām vienu... teju 40 km attālajā ciemā Rokitne.4 stundas miega un turpinājām ceļu uz Kijevu, kur mūs sagaidīja vietējais brīvprātīgais Oļegs. Viņš ar savu bruņoto busiņu ved palīdzības kravas uz karstākajiem frontes punktiem. Oļegs mūs uzņēma ukraiņu garā -- no sirds, ar bagātīgi klātu galdu, ilgām sarunām par vieglām un smagām tēmām...Mazu daļu kravas nodevām vietējās brīvprātīgās Vika Hristenko rīcībā, par tās tālāku nodošanu vēlāk saņemsim atskaiti. No viņas saņēmām arī Hersonā no Krimas pārdislocēto jūras kājnieku parakstīto Latvijas karogu, kas uz Ukrainu aizceļoja ar mūsu iepriekšējo kravu.Gandrīz visa mūsu palīdzības krava nonāca Brīvprātīgā Ukrainas korpusa (Добровольческий Украинский Корпус -- ДУК, turpmāk DUK) 11. bataljonā, kura poligonā notiek karavīru apmācība pirms nosūtīšanas uz fronti. Pirms vešanas uz turieni mantas no busiņa pārkrāvām Oļega "sprinterveidīgajā" auto. Izrādījās, ka tas nav daudz ietilpīgāks par mūsējo.

Poligonā redzēju brīvprātīgos, puikas, kam, šķiet, vakar tikai 18 palika... Biju iedomājies gaišas emocijas, nododot jūsu sagādāto, taču... karš atstāj nospiedumu uz it visa, kam pieskaras. Šiem puišiem, ... nē, nu jau vīriem drīz jādodas uz fronti aizstāvēt savu zemi. Mūsu siltās jakas, zābaki, zeķes, mugursomas un daudz kas cits bija īsti laikā. Vēlāk Oļegs teica: "Jūs pat nevarat iedomāties, cik daudz atvedāt manas valsts karavīriem!"Pēc sirsnīgās ciemošanās DUK 11. bataljonā pavisam nejauši nokļuvām interesantā pasākumā. Tā bija Ukrainas parlamenta -- Radas -- deputāta Mihailo Gavriļuka tikšanās ar vēlētājiem. Iepazināmies, pārmijām dažus vārdus. Žēl, ka šis nu jau par leģendu kļuvušais vīrs tagad ir politiķis. Neizdevās parunāt cilvēciski -- šabloniem vien, šabloniem vien...

Nākamo dienu nolēmām uzkavēties Kijevā, lai apmeklētu Maidanu. Grūti teikt, kas bija grūtāk -- dot mantas rokās čaļiem, kuri rīt ieraudzīs nāves atbaidošos vaibstus, vai skatīt neskaitāmās kritušo Maidana varoņu fotogrāfijas un lasīt viņu vārdus....Atpakaļceļš, mājas, Rīga...---Šo sūtījumu veidoja vismaz 85 cilvēku devums. Liels paldies Gatim, Brigitai, trim Jāņiem, vēl vienam Jānim ar trim biedriem, Andrijānam, diviem Alviliem, Īrisai, diviem Normundiem, Tatjanai, Ditai, divām Inesēm, divām Dacēm, Ivo, divām Ievām, Kasparam, Emīlam, Vilnim, Vladislavam, Edgaram, Baibai, Nataļjai, Vilmāram, Oskaram, pieciem Mārtiņiem, Pēterim, Kristapam ar Inu, Guntai, Ivaram, Evitai, Ivetai, Olmāram, Rigondai, Anitai, Ilmāram, Renāram, Arvo, Austrai, diviem Andriem, Mārai, Aivai, Indulim, Raimondam, Andai, trim Kristapiem, Veltai, Vijai, Armandam, Solvitai, Edgaram, Rihardam, diviem Māriem, Aijai, Ainai, diviem Uģiem, Viktoram, Marijas kundzei, Igoram, divām Ingām, Anitai, četriem anonīmiem ziedotājiem